PIENA CEĻŠ

​

Dokumentālās filmas projekts

​

Scenarijs, režisore  - Kristina Keviša

Operators - Sergejs Manto

Producente - Laima Freimane Latvia Film Production Services SIA

Komponists - Šibašiš Nandijs

 

Autora vārdi

 

Gudrie saka, ka zeme, uz kuras tu pavadīji šo savu pēdējo dzīvi, baro cilvēku ar dzīves enerģiju, izdziedina ķermeni, bet dvēselē dod mieru un harmoniju, tāpēc nav svarīgi, kur arī mēs nebūtu, mēs vienmēr atgriežamies savās mājās, kā tas notika arī ar mani. Ilgus 20 gadus es dzīvoju citā valstī, bet tagad esmu atgriezusies savā dzimtenē, Latvijā, un tagad dzīvoju viensētā Gaujas nacionālajā parkā, starp skaistiem mežiem un laukiem, netālu no vienas no Latvijas skaistāko upju stāvajiem smilšu krastiem. Kad es biju bērns, šie krasti fascinēja manu bērnības dienu iztēli un tagad ir atnesuši dvēselē mieru un līdzsvaru, apstiprinot seno gudro vārdus. Es gribu izstāstīt stāstu par vietējiem latviešiem, kuri ir nodzīvojuši visu savu dzīvi pie Gaujas krastiem. Tā ir paaudzēs bijusī fermeru ģimene, kura diendienā, no agra saules lēkta līdz pat dziļai naktij, strādā uz lauka, nežēlojoties par laika apstākļiem, sezonu maiņu un sociālo vidi. Cilvēki, kuri ir pieraduši katru savas dzīves stundu pavadīt kopīgā darbā un kopībā ar dabu to izzinot, iesaistoties ar to ciešā kontaktā un šīs mijiedarbības rezultātā ievācot darba augļus. Cilvēki, kuriem nav laika apspriest politiskās problēmas, augstākās sabiedrības tenkas vai sociālās reformas – šie ir “zemes ļaudis”. Pašas galvenās šo cilvēku kvalitātes – iejūtība un dzīvesprieks. Retas īpašības mūsdienu pasaulē, kura vienaldzīgi patērē cilvēku civilizācijas radītos resursus. Mēs reti aizdomājamies par šo resursu pirmsākumu un ļoti maz laika veltam kontaktam ar dabu, zemi. Mūsu dzīvē ir ienākuši GMO produkti un mūsu cilvēciskā komunikācija arī bieži sāk palikt mākslīga. Kontaktējoties ar šiem cilvēkiem, es sāku aizdomāties par to, ka cilvēka kvalitātei mūsu modernajā pasaule ir tāda pat vērtība, kā tīra, veselīga pārtika, ko mēs vēlētos patērēt.

 

Mazā lauksaimniecība mūsdienās Latvijā izzūd – tas nav bizness, bet dzīvesveids. Bieži vien tas nav veids, kā iegūt lielus ienākumus, bet tieši otrādi –  riski un zaudējumi. Taču cilvēku, par kuriem es gribu pastāstīt, nemāk dzīvot savādāk. Šodien Latvijā daudzi žēlojas par ekonomisko situāciju, nepareizu politiku, daudzi bēg no grūtībām, aizbraucot no valsts. Mani interesē savādāki cilvēki, kuri nebēg no realitātes, tieši otrādi – viņi ir tajā laimīgi, turpinot strādāt savā zemē, nododot pierezdi saviem bērniem. Šādi cilvēki izceļas ar savu pozitīvo attieksmi filozofiskas mazdūšības vietā, humora izjūtu pastāvīgu sūdzību vietā un rūpējas viens par otru, kas palīdz saglabāt un pavairot to, kas ir.

Fermera dzīve iet cauri grūtām sezonām – aršanas, ražas novākšanas, sēšanas,  pļaušanas, siena sagatavošana liellopiem, raža. Grūts ikdienas darbs, bet tas notiek ciešā saistībā ar stihijām, pilns dziļu novērojumu, pacietības un patiesu romantiku vienotībā ar dabu, kura attīra cilvēka dvēseli, atgriežot to pie viņa senčiem, saknēm, pie Dieva. To visu saproti tikai tad, kad pamatīgi katrā sezonā novēro fermera darbu.

Topošās filmas varoņi dzīvo vienā no skaistākajām Latvijas vietām – Gaujas nacionālajā parkā. Šos dokumentālos portretus cilvēkiem, kuri dzīvo šajos krastos,  un viņu lauksaimnieku dzīves ikdienu, kas ierakstās mainīgajā dabas paletē, gribētos saglabāt tādā momentā, kā viņi ir šobrīd.

​

​

Filmas treileris